1

„Vairāk nekā bērnu spēles”

„Jad Vašem” izstādes ceļojums 2014./2015. mācību gadā

Siguldas 1. pamatskola

Jūnijs 2015

Info no Aptaujas anketām apkopoja Ilze Saulīte

Aizvadītajā mācību gadā izstādi izglītības procesā izmantoja: Audriņu pamatskola, Lielvārdes

pamatskola, Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskola, Tukuma 2. vidusskola, Jelgavas 5. vidusskola, Siguldas 1.

pamatskola, Andreja Upīša Skrīveru vidusskola, Aglonas vidusskola, Raunas vidusskola, Valmieras 2. vidusskola,

Š.Dubnova v.n.Rīgas Ebreju vidusskola, Daugavpils Valsts ģimnāzija.

Izstāde apceļoja 10 pilsētas un to apskatīja ap 3300 skolēnu, kā arī ārpus skolas apmeklētāji – skolēnu

vecāki un viesi. Darbu ar izstādi organizēja vēstures un sociālo zinību pedagogi, filozofijas, ētikas, politikas un

tiesību skolotāji, metodisko apvienību vadītāji, projektu vadītāji, bibliotekāri, skolu muzeju vadītāji.

Iespaidos pēc nodarbībām Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā dalījās Aina Lukašunas, direktora

vietniece izglītības darbā, vēstures un sociālo zinību skolotāja, Lielvārdes un Ķeguma novadu Vēstures, sociālo

zinību, politikas un tiesību un kulturoloģijas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja:

„Ļoti emocionāli tika uztvertas abas filmas; tas, ka, neskatoties uz apkārtējām šausmām, bērni spēja

dzīvot it kā "normālu" dzīvi - iestudēja ludziņas, apguva pat vācu valodu, zīmēja, darināja rotaļlietas un

dažādas spēles. Pilnīgs klusums telpā iestājās, kad lasīju, piemēram, atvadu vēstuli lellei Gertai vai kādu citu

atmiņu fragmentu, kā arī dzeju.”

Skolotāja vadīja nodarbību arī Lēdmanes pamatskolas bērniem, kuri tika uzaicināti apmeklēt izstādi.

2

Pedagogu atsauksmes un skolēnu iespaidi liecina, ka ir paveikts milzīgs pašaizliedzīgs darbs jauniešu

izglītošanā un audzināšanā. Jaunāko klašu skolēni Holokausta bērnu izdzīvošanas brīnumu uztvēruši

emocionāli, bet vecākie ar lielu interesi iesaistījušies diskusijās. Vēstures stundās skolēni guvuši dziļāku ieskatu

Holokausta traģēdijā caur izstādes varoņu dzīves stāstiem. Sociālo zinību, ārpusklases nodarbību,

audzināšanas, filozofijas, ētikas un psiholoģijas stundās tika izvērstas diskusijas par antisemītismu toreiz un

tagad; politisko situāciju Tuvajos Austrumos un citās kara skartajās zonās; nepieciešamību veicināt iecietību un

saliedētību mūsdienās.

Ar gandarījumu var teikt, ka „Jad Vašem” moto: „Veidosim nākotni, atceroties pagātni!” ir aizsniedzis

izstādes mērķa auditoriju. Daudz vairāk skolēnu šajā mācību gadā izstādes vēstījumu ir uztvēruši kā

izaicinājumu aktīvi līdzdarboties sabiedriskajā dzīvē, lai nekas līdzīgs nekad neatkārtotos! Pārdomās par izstādē

redzēto jaunieši uzsvēra dzīvības vērtību, ģimenes un draugu nozīmīgumu, pauda līdzcietību un nosodīja

nežēlību.

Valmieras 2. vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā, vēstures un psiholoģijas skolotaja Jeļena

Morozova atzina, ka izstāde ir ļoti noderīga nākotnes paaudžu audzināšanā. Ieskats Valmieras skolēnu darbos:

Anastasija, 9. klase: Zeme – tās ir mūsu kopīgās mājas, kur dzīvo dažādu ticību un tautību cilvēki.

Mēs visi esam vienlīdzīgi, un tādēļ mums jābūt iecietīgiem vienam pret otru. .. Izstāde un filmas uz

Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskola

Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskola

3

mani atstāja lielu iespaidu. Es vēlos, lai cilvēki mums līdzās būtu laimīgi, dzīvotu mierā, labestībā,

un lai nekad vairs nebūtu kara.

Dana, 9. klase: Ebreji arī ir cilvēki – viņi elpo, jūt, runā. VIŅI IR DZĪVI! Es nesaprotu, kā cilvēki var

vērtēt citus pēc nacionalitātes. Tautība nav pats galvenais. Pats galvenais cilvēkā ir dvēsele.

Cilvēki, kuri iznīcināja ebrejus, bija nežēlīgi un cietsirdīgi. Nevaru saprast, kam jānotiek cilvēka

prātā, lai viņš spētu nogalināt bezpalīdzīgu cilvēku, īpaši, ja tas ir bērns.

Edvards, 9. klase: Holokausts - tas ir nežēlīgs, baiss un nepiedodams noziegums pret ebreju tautu,

pret cilvēci, kam nav un nevar būt nekāda attaisnojuma un nekādas piedošanas.

Lielākā daļa skolotāju darbā ar izstādi izmantojuši „Jad Vašem” metodiskos ieteikumus. Daudzi

izveidojuši speciālas darba lapas.

Par mācību procesa organizēšanu Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā pastāstīja vēstures skolotājs un

projektu vadītājs Edgars Bērziņš:

„6.-12. klašu skolēniem tika organizēta mācību stunda, bet 1.-5. klašu skolēni izstādi apmeklēja klases

audzinātājas vadībā. Vēstures stundu laikā skolēniem tika sniegta īsa informācija par sociālekonomisko un

politisko situāciju pirms holokausta, tā laikā un pēc tā. Tika akcentēti psiholoģiskie faktori, kas ietekmēja

cilvēku dzīves pēc tā. Pēc tam tika rādīti abi video faili, raisīta diskusija.”

Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā izstādi apmeklēja arī Skrīveru Pensionāru biedrība.

Andreja Upīša Skrīveru vidusskola

4

E. Bērziņš apkopoja skolēnu pārdomas A.U. Skrīveru vidusskolas mājas lapā:

Elvīra, 7. klase: Man ļoti patika izstāde un es uzzināju vēl vairāk, kā zināju. Es uzzināju ļoti daudz

par to, kas ir geto. Uzzināju precīzāk, cik gāja bojā ebreji un ar ko nodarbojās ebreju bērni

nometnēs. Lasot tekstus, mani pārņēma šausmas, cik cilvēki var būt cietsirdīgi un nežēlīgi. Šobrīd

mēs varam tikai atcerēties par to un nepieļaut, lai tas atkārtojas.

Evija, 6. klase: Izstāde bija ļoti interesanta. Es ļoti daudz uzzināju. Dažas lietas es nebūtu

iedomājusies (par šīm nāves nometnēm). .. Man ļoti patika raksts par lelli. Šis stends māca to, ka

mūsdienu bērniem ir ļoti jāpriecējas par to, ka šādas nāves nometnes nav tagad un, ka labāk laiku

pavadīt ārā un ar ģimeni nekā bez tās.

Andris Jurģis, 6. klase: Es par to visu domāju diezgan traki, jo man nešķiet normāli tas, ka, lai

bērns paspēlētos smilšu kastē, ir tajā jāiečurā. Tas man lika aizdomāties, cik labi mums ir tagad!

Arta, 7. klase: Šī stunda man lika padomāt par cilvēkiem, kas cieta šausmīgu sodu tikai tāpēc, ka

viņi bija ebreji. Šī ebreju iznīcināšana notika 2. Pasaules kara laikā (1939-1945). Lasot stāstus un

skatoties skolotāja sagatavotos video, es jutu to cilvēku sāpes, man sāpēja sirds, jo tie bija tikai

nevainīgi cilvēki, kas cieta Hitlera nežēlībā. Skatoties video par bērniem, kuri zīmēja zīmējumus,

mani māca doma „Kāpēc viņš tā darīja?”, “Vai viņam nebija žēl to cilvēku, vai viņam nebija

sirdsapziņas?” Šiem cilvēkiem tiešām bija grūti dzīvot katru dienu, ja zināja, ka mirs. Tas viss

notika pirms 70 gadiem un nu viss tas ir beidzies. Un nu mēs atceramies tos nežēlīgos laikus tikai

pēc nostāstiem un grāmatām.

Kristaps, 6. klase: Izstāde stāsta par 20. gadsimtu, par to, cik grūta bija ebreju bērnu dzīve.

Mierinājumu viņi meklēja savās rotaļlietās. Izdzīvojušiem cilvēkiem vēl tagad viņu kara laika

mīļlietiņas ir ļoti dārgas.

Elīza, 7. klase: Man patika izstāde, tā bija labi sagatavota. Izstadē bija stāstīts par grūtiem

laikiem. Man bija prieks, ka bija izdzīvojusi meitene. (Cepure nost) tam puisim, kurš riskēja ar savu

dzīvību, lai izglābtu meiteni.

Arturs, 7. klase: Izstādē bija rakstīts par to, ko viņa gribēja darīt tad, kad viņai paliks 20 gadi.

Vislabākais bija rakstīts par lelli. Vajadzētu tādas izstādes biežāk, jo ir tik interesanti. Man bija žēl

tās meitenītes un tos grūtos laikus. Es vēl pēc tam gāju izlasīt par viņas sapņiem.

Agate, 7. klase: Šī izstāde informē skolēnus par holokaustu un bērniem, kas dzīvoja tajā laikā, par

viņu izjūtām, ikdienu un briesmīgajiem apstākļiem, kuros bija jāpavada bērnība. Es sapratu, ka par

koncentrācijas nometnēm zinu ļoti maz, tāpēc no šīs izstādes uzzināju ļoti daudz jauna.

Interesantākais šajā iztādē man likās spēle, kas bija novietota pa vidu. Tā izskatījās ļoti līdzīga

mums labi zināmajam “Monopolam”, tikai ar nosaukumu “Ghetto”.

Armands, 9. klase: Izstāde mani ļoti aizkustināja, jo es uzzināju daudz ko jaunu par šo laika sprīdi.

Pirms stundas jau apskatīju visus plakātus un tie likās man interesanti. Paldies par izstādi!

Patrīcija, 7. klase: Manuprāt, šī izstāde mums skolēniem ļauj labāk izprast bērnus, kuri bija mūsu

vienaudži, skarbo dzīvi Otrajā Pasaules karā nāves nometnēs. Interesanti bija izlasīt par cilvēku

atmiņām. Šie bērni dzīvoja apzinoties, cik laika viņiem atlicis dzīvot šajā pasaulē. Bērni, kuri

neatradās nometnēs, visbiežāk tika slēpti kristiešu ģimenēs vai arī kopā ar ģimeni meklēja

patvērumu pat pagrabos, kanalizācijas akās.

5

Nauris, 6. klase: Šajā izstadē ir stāstīts par holokausta upuriem un varoņiem. Izstāde ir stāsts par

izdzīvošanu. Mani iespaidoja tas, ka bērni visur devās ar savām lellēm, jo tās viņi uztvēra kā savus

draugus un pat tajās slēpa savas ģimenes dārglietas. Un vēl daudziem vecākiem piedāvaja pamest

nometni, bet viņi labāk izvēlējas mirt kopā ar saviem bērniem.

Patrīcija Elizabete, 6. klase: Mani šis stāsts ļoti aizkustināja! Es jutu līdzi katram brīdim un es

nevēlētos sev šādu dzīvi. Uzzinot par geto…. man likās, ka es nevarēšu skatīties! Un uzzinot, ka

meitenīte izdzīvoja, uzreiz sajutos labāk! Šādus laikus es nevēlētos piedzīvot un nenovēlu to citiem!

Juris, 8. klase: Man patika izstāde ”Ne tikai bērnu spēles”, jo varēja apskatīt tēmas: partizānus,

bērnu namus, nāves nometnes, bēgšanu, kara briesmu ēnas un slēptuves. Gribētu tādas vēl vairāk,

lai kāds ieklausītos, vismaz neviens nesmejas kā vienmēr. Paldies, skolotāj!

http://www.auv.lv/arpusstundu-darbs/arpusstundu-pasakumi/skola-skatama-icej-latvija-izstade-vairak-neka-bernu-speles/

Daugavpils Valsts ģimnāzija

6

Skaidrīte Prancāne, Latvijas un pasaules vēstures, filozofijas, ētikas, politikas un tiesību, sociālo zinību

skolotāja stāstīja, ka Tukuma 2. vidusskolas jauniešus īpaši uzrunāja filmas, Januša Korčaka dzīves stāsts un

leļļu apraksti. Skolotāja vadīja nodarbību arī Tukuma Raiņa ģimnāzijas jauniešiem.

Radoši un emocionāli ar izstādes materiāliem skolēnus iepazīstināja Aglonas vidusskolas bibliotekāre

Ilze Grigule un Siguldas 1. pamatskolas bibliotekāre Ligita Valaine.

„Miksēju izstādes materiālus ar bibliotēkā pieejamiem. Stāstījumā izstādes materiālus izmantoju kā

ievadu katrai tēmai. Apskatījām semītu cilts likteni senajos laikos, izraidītās tautas gaitas cauri gadsimtiem,

dzīvi Eiropā pirmskara gados, nacistu naida cēloņus. Stāstīju par Latvijas tautas attieksmi pret ebreju tautu 2.

Pasaules kara laikā, par Rīgas geto, piemiņas vietām Rumbulā un Biķernieku mežā, par Žani Lipki un muzeju

Ķīpsalā. Dalījos atmiņās par ekskursijā redzēto Aušvicas-Birkenavas nāves nometnes memoriālā. .. Stāstīju par

Annu Franku, atgādināju, ka bibliotēkā ir grāmata un filma „Sētas māja” par meitenes ģimenes un radinieku

slēptuvi Amsterdamā” – par darba organizēšanu Siguldā dalījās L.Valaine.

Vairāki pedagogi, kas izmantoja izstādi mācību procesā, ir apmeklējuši „Jad Vašem” seminārus Izraēlā.

Anketās tika atzīmēts, ka nodarbībās paralēli runāts par Holokaustu Latvijā.

Aelita Komsa - kultūras vēstures, politikas un tiesību, sociālo zinību, vizuālās mākslas, vēstures un ētikas

skolotāja atsūtīja jaunus zīmējumus un skolēnu esejas pēc darba ar izstādi Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā. (Šajā

mācību gadā ģimnāzija organizēja braucienu uz Aušvicas-Birkenavas memoriālu Polijā.)

Rīgas Klasiskās ģimnāzijas skolēnu iespaidi, fragmenti no esejām un zīmējumi:

Valērija, 7. klase: Kad bērnus veda prom uz citām vietām, lai viņi netiktu nogalināti, tie atvadījās no

saviem tuviniekiem un no tā brīža vairs viņus nesatika. Vienīgais, kas viņiem palika un atgādināja par

bērnības laiku, kad viss bija labi, - tās bija viņu rotaļlietas.

Mēs dzīvojam ļoti labos laikos un mums par to jāpriecājas. Tomēr ne visur pasaulē iet tik labi. Dažās

valstīs notiek tas pats [traģēdijas].

Visvairāk mani uzrunāja un aizkustināja 2 fotogrāfijas: pirmskara bilde, kur meitenīte priecīga un laimīga

tur rokās savu rotaļlietu, un otra – kara laika foto, kur (laikam kādā slēptuvē) sēž mazi bērni – bēdīgi un

izbijušies. Viens no viņiem satvēris savu rotaļlietu. Abās fotogrāfijās ir kaut kas līdzīgs – bērni tur rokās

savas rotaļlietas, taču emocijas ir pilnīgi atšķirīgas!

Tukuma 2. vidusskola

7

Polīna, 7. klase: Es uzskatu, ka ir pareizi un nepieciešami izvietot šādas izstādes skolās, lai bērni zinātu,

kas ir karš un kā jutās cilvēki, kuriem bija jāatrod jebkādas izdzīvošanas iespējas. .. Karš – tas ir

šausmīgi... es to nevienam nenovēlu! .. No visām fotogrāfijām visspilgtāk atmiņā man iespiedās bilde,

kur maziņš puisēns stāv pilnīgi viens liela ceļa vidū. Šī aina rada kara laika noskaņojumu un izjūtas...

Protams, mēs nevaram aptvert, kā cilvēki jutās kara laikā, un es arī negribētu to sajust.

Ērika, 7. klase: Nav iespējams salīdzināt mūsu dzīvi ar to, kāda tā bija bērniem kara gados. Mums nav

tiesību žēloties par savām „problēmām”, kuras pat nevar nosaukt par problēmām. Mums jātur dārgs

katrs dzīves brīdis, kamēr vien mēs elpojam.

Niks, 7. klase: Laika posmā no 1935.-1945. gadam tika nogalināti miljoniem nevainīgu cilvēku. Kādēļ bija

jāslepkavo pat pavisam mazi bērni? Es nesaprotu. Holokausts bija pārcilvēcisks baiss notikums, kuru

cilvēce nespēj pieņemt.

Laura, 7. klase: Holokausts man bija diezgan svešs jēdziens, jo mani nekad nav aizrāvuši nostāsti par

karu. Taču šīs dienas izstādes apmeklējums mani mudināja par to padomāt. Fotogrāfijās redzot bērnu

acīs bailes un vientulību, gribējās raudāt. Tas lika aizdomāties, ka arī ar mums kaut kas tāds varētu

notikt šodien... Izdzīvojušo bailes un pārdzīvojumus mums nekad neizdosies saprast! .. Neviens pat

iedomāties nevarēja, ka kaut kas tāds varētu notikt! Bet cilvēki, kuri ir pārņemti ar pasaules iekarošanu,

ir spējīgi uz visu, pat uz līdzcilvēku nāvi. Diemžēl šādi cilvēki pastāvēs vienmēr un mums nāksies sadzīvot

ar domu, ka katra diena var būt apdraudēta. Šodien mēs esam dzīvi un veseli, bet par rītdienu neviens

nezina, kas ar mums notiks.

8

http://www.rkg.lv/?p=6445

9

7. klases skolniece: Holokausts! Bēdas un šausmas, bēgšana, atšķirtība, slēpšanās... Sēras! .. Paldies

Dievam, ka es vēl nebiju piedzimusi tajā laikā! Tas bija bēdu, ciešanu, šķiršanās, asaru un baiļu pilns laiks.

Man palika bēdīgi. Es uzreiz iedomājos, kā būtu, ja manu mammu aizvestu prom, un es viņu vairs nekad

neredzētu. Es nekad to neaizmirsīšu... Vienmēr mūsu sirdīs!

Eva, 7. klase: Rotaļlietas palīdzēja bērniem atcerēties visu labo, kas kādreiz bijis. Viņiem nebija viegli –

bērnus sūtīja uz nometnēm, kur mocīja un slepkavoja... Turēties viņiem palīdzēja ticība, cerība un

mīlestība. Protams, ne visi izdzīvoja, bet daži tomēr izdzīvoja un ar viņiem mums jālepojas! Viņi pārvarēja

šausmas... Un viņiem visiem bija vientuļi. Vientulība nav tas, ko mēs domājam – kad nav, kam piezvanīt

vai uzrakstīt. Vientulība ir tad, kad tu esi viens! Tevi vajā un cenšas nogalināt, un nav neviena, kas varētu

palīdzēt, jo tu esi palicis viens. Atcerieties to!

Pedagogu priekšlikumi, atsauksmes:

• Organizēt nodarbības speciālistu vadībā skolās. Piedāvātos video failus sadalīt sīkākās

vienībās, lai tos varētu izmantot kontekstuāli, runājot ap kādu konkrētu aspektu.

• Piedāvāt izstrādātās darba lapas skolām.

• Varētu izveidot līdzīgu izstādi par holokaustu Latvijā.

• Paldies par iespēju dažādot mācību metodes vēsturē! Paldies par ļoti pārdomāto un

metodiski izcili izveidoto izstādi!

Izstādes un jaunizdotās grāmatas Frīda Mihelsone „Es izdzīvoju Rumbulā” izmantošanu mācību darbā atbalsta IZM:

http://www.izm.gov.lv/lv/ministrija/180-pedagogiem/holokausta-izglitiba

Pieteikšanās izstādei pa tālr. 25464561 vai aizpildot Pieteikuma formu:

http://lv.icej.org/vair%C4%81k-nek%C4%81-b%C4%93rnu-sp%C4%93les-pieteikuma-forma-izgl%C4%ABt%C4%ABbas-

iest%C4%81d%C4%93m

Izstādes izmantošanas grafiks ICEJ Latvija vietnē: http://lv.icej.org/kalend%C4%81rs